Page 4 of 7

Smārdē atklāj pieminekli somu jēgeriem

Somijā militāro inženieru gadadienu svin 25. jūlijā. Šajā datumā, 1916. gadā, somu militāro inženieru rota piedalījās savā pirmajā kaujā Smārdē (Schmarden), Latvijā. Kopā ar vācu jēgeru bataljonu somu sapieri uzbruka krievu pozīcijām ar nolūku tās iznīcināt. Uzbrukums izdevās un uzdevums tika izpildīts. Šī ir nozīmīga kauja 27. Jēgeru bataljona vēsturē, jo tā bija vienīgā, kurā somu jēgeri piedalījās vienlaikus tik lielā skaitā. Kaujā krita viens somu jēgeru sapieris, deviņi bija ievainoti un viens pazudis bez vēsts. Pēc kaujas visām tajā iesaistītajām vienībām ar pavēli Nr. 8 tika izteikta Vācijas armijas īpaša atzinība. Seši somu jēgeri tika apbalvoti ar Dzelzs Krustu. Pēc atgriešanās Somijā jēgeri dibināja sapieru vienību un sāka atzīmēt Smārdes kaujas gadadienu.

Gadadienu svin galvenokārt dažādu militāro vienību sapieru vienības. Svinīgajā ceremonijā piemin un godā veterānus. Varoņu kapsētās un piemiņu vietās tiek nolikti vainagi. Visas vienības tradicionāli dodas parādē. Svētku īpašie goda viesi ir veterāni un attiecīgajā vienībā agrāk dienējušie karavīri. Svētku laikam bieži tiek pieskaņota arī radinieku apmeklējuma diena.

Katrā vienībā svinīgā programma tiek sastādīta sekojot vietējām tradīcijām. Tajā var būt dažādas sacensības, ekipējuma izrādīšana un paraugdemonstrējumi. Paraugdemonstrējumu laikā kareivji rāda dienestā iegūtās prasmes. Komandieris uzrunā klātesošos svinīgajā runā, un tradicionāli tiek apbalvoti gada labākie sapieri.

Katrā vienībā svētki atšķiras, bet tos vieno jēgeru tradīcijas un Smārdes kauja. Šajā dienā daudzi somi, no paaudzes paaudzē, uzzina, kur ir Smārde un kādēļ šī vieta ir svarīga somu sapieriem.

Šogad aprit 100 gadi kopš somu militāro inženieru rota, kas ietilpa Prūsijas 27. Karaliskā jēgeru bataljona sastāvā, veiksmīgi cīnījās Smārdes kaujā. Atzīmējot šī notikuma 100. gadadienu, Somijas Aizsardzības spēki 2016. gada 25. jūlijā  atklāja pieminekli Smārdes ciemā – vietā, kur notika kauja.

 

Avoti:

1. Sapieru gadadiena – “Smārdes (Schmarden) diena”, Somijas vēstniecības Rīgā mājas lapa  (http://www.finland.lv/public/default.aspx?contentid=333463&nodeid=38433&contentlan=19&culture=lv-LV);

2. Smārdē pirmdien atklās pieminekli somu jēgeriem; gaidāmi satiksmes ierobežojumi uz Ventspils šosejas, Engures novada mājas lapa (http://www.enguresnovads.lv/kultura/smarde-pirmdien-atklas-pieminekli-somu-jegeriem-gaidami-satiksmes-ierobezojumi-uz-ventspils-sosejas)

Smārdē atklās pieminekli somu jēgeriem, sagaida simtiem viesu

Šogad aprit 100 gadi kopš somu militāro inženieru rota, kas ietilpa Prūsijas 27.Karaliskā jēgeru bataljona sastāvā, cīnoties Smārdes kaujā, un, atzīmējot šā notikuma 100.gadadienu, Somijas Aizsardzības spēki 25.jūlijā atklās pieminekli Smārdes ciemā – vietā, kur notika kauja.
Pašvaldība informē, ka atbildīgie par pieminekļa atklāšanas sagatavošanu ir Somijas Aizsardzības spēki kopā ar Somijas vēstniecību Latvijā un Engures novada pašvaldību. Smārdes Pieminekļa projekta komiteja ir atbildīga par pieminekļa uzstādīšanu.
Pasākumā būs Somijas armijas goda sardze ar Jēgeru un Militāro inženieru skolas karogiem. Pasākumā arī uzstāsies Somu Gvardes pūtēju orķestris un operdziedātājs Heiki Ālto.
Pasākuma vadītājs ir Militāro inženieru inspektors pulkvedis Jouko Rauhala.
Tā kā novadā ir gaidāmi vairāki simti viesu, bet iespējas novietot transporta līdzekļus kaujas piemiņas vietā ir minimālas, drošības apsvērumu dēļ gaidāmi satiksmes ierobežojumi Ventspils šosejas posmā pie Smārdes kroga 25.jūlijā no plkst. 12.15 līdz 15.

Informācija un foto no:
LA.lv
http://www.la.lv/smarde-atklas-pieminekli-somu-jegeriem-sagaida-simtiem-viesu/?utm_source=draugiem.lv&utm_medium=say&utm_campaign=post_1629148686

1941. gada 14. jūnijs — latviešu virsnieku represijas Litenē

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks pētniecības darbā.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

1941. gada 14. jūnijā daudzām Latvijas ģimenēm sākās gadiem ilgs Golgātas ceļš padomju soda nometnēs. Represijas pret savas un citu valstu iedzīvotājiem arī līdz tam komunistiskajam padomju režīmam nebija nekas svešs. Sākumā «revolūcijas vārdā» tika iznīcināti citādi domājošie pašu mājās, vēlāk revolucionārie «pasaules pārveidotāji» ķērās pie tikko kā «atbrīvotajām» un «pievienotajām» teritorijām, kā toreiz teica austrumu kaimiņvalsts militārie teorētiķi, pie «limitrofu valstu» — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas — iedzīvotājiem. Pēdējā laikā atsevišķi vēsturnieki (piemēram, M. Meljuhovs, J. Hofmans u.c.) izvirzījuši domu, ka pirmās deportācijas PSRS toreizējās pierobežas teritorijās īstenotas, lai nodrošinātos pret varbūtējiem ekscesiem, kad Sarkanā armija sāks karadarbību pret Eiropas valstīm.
Mūsdienu historiogrāfijā PSRS plāni uzsākt karu pirmajiem šodien ir labi zināmi.
1940. gada 17. jūnija rītā Sarkanā armija pārgāja Latvijas robežas un iegāja Ludzā, Rēzeknē, Daugavpilī, Jelgavā, Tukumā, Kuldīgā un Talsos. Plkst. 12 priekšpusdienā padomju tanki iebrauca Rīgā. Latvijas armijai netika dota pavēle pildīt uzdevumu, kuram tā tika gatavota — aizstāvēt savu Dzimteni. «Tautas vadonis», Valsts un Ministru prezidents K. Ulmanis, baidoties uzņemties atbildību par savas valsts pilsoņu dzīvībām, nespēja dot labāku padomu kā «visiem palikt savās vietās».
Faktiskā vara nonāca Maskavas atsūtītā emisāra Andreja Višinska rokās. Kopš šī brīža nekāda Latvijas valdības autonoma gribas izpausme vairs nebija iespējama. Višinska vadībā tika sastādīta padomēm paklausīga valdība ar mikrobiologu profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā, kas solīja Latvijas tautai demokrātisku Saeimu un valsts Satversmes ievērošanu. Ilūzijas izgaisa drīz: 1940. gada 14. — 15. jūlijā notika sasteigtas tā sauktās Tautas Saeimas vēlēšanas, kurās pielaida tikai vienu — Maskavas akceptēto — komunistu sarakstu. Visi mēģinājumi iesniegt alternatīvus sarakstus cieta neveiksmi. Jaunā «Tautas Saeima», rupji pārkāpjot Satversmi, kurā bija noteikts, ka varas formas maiņa valstī var notikt tikai pēc pilsoņu vairākuma brīvas gribas izpausmes, paklausīgi Maskavai nobalsoja par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai.
Padomju okupācijas vara sāka likvidēt arī Latvijas armiju. Tika nomainīta armijas vadība, sākās nevēlamo virsnieku atvaļināšana un pirmās represijas. 4. jūlijā visās karaspēka daļās ieviesa politisko vadītāju jeb «poļitruku» štata amatus, kuros parasti iecēla bijušos komunistiski noskaņotos kareivjus vai instruktorus. 27. augustā, samazinot armiju uz pusi, ar Latvijas PSR Tautas komisāru padomes lēmumu to pārveidoja par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu, sastāvošu no divām divīzijām un dažām tehniskajām vienībām. Saskaņā ar jauno štatu korpusā bija paredzēts iekļaut 16 000 vīru. Latvijas karavīriem uz vecajiem formas tērpiem lika uzšūt sarkanarmiešu zīmotnes. Padomju varas īstenoto represiju vilnis pieauga un savu kulmināciju sasniedza 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju, kad pavisam 15 424 personas, ieskaitot ap 3300 bērnus, jaunākus par 16 gadiem, lopu vagonos izveda uz Sibīriju. Tā bija pirmā lielākā Latvijas pilsoņu masveida deportācija. Bijušās nacionālās armijas karavīri nebija izņēmums.
1941. gada martā izplatījās ziņa, ka 24. teritoriālajam strēlnieku korpusam maijā būšot jāiet uz vasaras apmācības lauka nometnēm. Baltijas atsevišķā kara apgabala štābs, kuram bija pakļauts korpuss, noteica visam korpusam vienu nometnes vietu — Liteni. Litenes pagasts ar tāda paša nosaukuma muižu un dzelzceļa staciju atrodas apmēram 19 km no Gulbenes pilsētas un robežojas ar Latgali. Līdz tam šeit bija izbūvēta vieta Latvijas armijas Latgales divīzijas 7. Siguldas un 8. Daugavpils kājnieku pulku un Latgales artilērijas pulku atsevišķu vienību vasaras apmācības nometnei un šaušanas poligoni. Bija skaidrs, ka Litene nevar kalpot visa 24. teritoriālā strēlnieku korpusa vasaras nometnes vajadzībām, jo tā bija domāta mazākam skaitam karavīru. Turklāt 1940./ 1941. gada ziemā tur dislocētās Sarkanās armijas daļas nometnes apkārtni bija pamatīgi piedrazojušas un izpostījušas. Latviešu karavīri Liteni savā starpā atklāti sauca par «konclēģeri».
«Mēs nejutāmies kā karavīri, bet kā koncentrācijas nometnē ieslodzīti. Jau no aprīļa mēneša visi atvaļinājumi bija atcelti. Noskaņojums bija ļoti nospiedošs. Daudz baumu. Nebija nekādu iespēju uzzināt, kas pasaulē notiek — avīzes nebija, radio nebija. Bija paredzēts, lai nesatiktos ar citām rotām. Bez poļitruka, komandiera atļaujas nevarēja atstāt savu teritoriju. Latvijas armijā bija citādi…» vēlāk atcerējās korpusa bijušais karavīrs Verners Naums.
1. jūnijā sākās korpusa vienību ierašanās vasaras nometnē. Štābs izvietojās Litenes muižā, viena divīzija un korpusa artilērijas pulks novietojās pie Ostraviešu mājām, kur nometni nācās būvēt no jauna, otra divīzija, sakaru un sapieru bataljoni — Litenes nometnē. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka ne jau apmācības dēļ korpuss tika aizvests uz Liteni. 12. jūnijā visus korpusa, divīziju un pulku komandierus, kā arī citus vecākos virsniekus piespieda nodot savus amatus un nosūtīja «kursos» uz Maskavu, lai it kā «papildinātu zināšanas». Par korpusa komandieri kļūst ģenerālleitnants S. Akimovs, pēc tam — ģenerālmajors K. Kačanovs.
«Kursi» latviešu ģenerāļiem un pulkvežiem beidzās jau pēc dažām dienām, kad gandrīz visi uz «kursiem» nosūtītie latviešu virsnieki tika apcietināti un vai nu ievietoti cietumā Maskavā, vai aizsūtīti uz spaidu nometnēm Noriļskā. Tādā veidā tika re-presēti ģenerāļi R. Kļaviņš, J. Liepiņš, A. Krustiņš, pulkveži K. Lejiņš, Ž. Jomerts, J. Žīds, N. Ābeltiņš un daudzi citi. Tikai daži no nosūtītajiem uz «kursiem» (ģenerālis O. Ūdentiņš, pulkveži R. Lielibiksis, K. Priedītis un V. Bruņenieks) netika apcietināti un vēlāk dienēja Sarkanajā armijā kā padomju militāro mācību iestāžu pasniedzēji.
14. jūnijs 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā izpaudās latviešu virsnieku masveida arestos, uz ko padomju represīvās iestādes bija ilgi un rūpīgi gatavojušās. 13. jūnijā korpusa vienībās par dežūrvirsniekiem iecēla vienīgi krievus, arī sardzē nebija latviešu karavīru. Šajā laikā korpusa vienībās lielā skaitā tika ieplūdināti no Krievijas atsūtīti jaunkareivji, kuri tieši 14. jūnijā bija «pagaidām» jāapbruņo ar latviešu karavīru ieročiem, lai it kā piedalītos ierindas skatē. Tādā veidā korpusa latviešu karavīru daļai ieročus atņēma. Bez tam Litenē un Ostraviešos novietojās speciālas sarkanarmijas vienības un pastiprinātas patruļas. Visas korpusa vienības saņēma rīkojumu, ka 14. jūnijā neviens nedrīkst atstāt nometnes teritoriju, jo tikšot rīkotas kadru mācības lauka apstākļos. Korpusa vasaras nometnes štābu Litenes muižā naktī slepus ielenca vairākas čekistu rotas ar diviem tankiem. Savukārt vairākās korpusa vienībās pēkšņi pavēlēja visus ieročus nodot pulku noliktavās, tikai dežurantiem izsniegt šautenes un ķiveres.
Agrā rītā pēc saraksta izsauktos virsniekus iesēdināja kravas automašīnās. Atceras bijušais Jātnieku pulka kapteinis K. Bergs:
«Mums lika sapulcēties braukšanai uz mācībām. Sakāpām mašīnās, un sākās brauciens uz «mācību» vietu. Tur nonākot, mums lika sastāties kolonnā pa divi un doties iekšā kādā mežiņā. Pēkšņi mūs apturēja saucieni: «Rokas augšā!» Bijām ielenkti, mums tuvojās sarkanarmieši paceltām šautenēm. «Gulties!» — noskanēja jauna pavēle. Saņēmu tā kā grūdienu, nokritu. Atskanēja daži šāvieni, sākās burzma. Mūs atbruņoja, norāva zīmotnes un atņēma visu, atskaitot apģērbu. Kādu laiku bija jāguļ sarkanarmiešu ieroču draudos, bet tad lika celties un iet pie mašīnām, kur mūs sasēdināja citu pie cita. Brauciens devās uz Gulbenes staciju, kur mums pavēlēja iekāpt sarkanajos preču vagonos ar aizrestotiem lodziņiem.» Līdzīgi Golgātas ceļš uz Sibīriju sākās arī simtiem citu latviešu virsnieku. Šos notikumus savā atmiņu stāstā «Latvju virsnieks Nr. 35473» aprakstījis korpusa leitnants R. Gabris:

«.. Mēs nonākam mežā, apmēram hekt­āru lielā pļaviņā. Pamanu, ka te nesen cirsti krūmi, kas biezā kārtā nostutēti gar pļavas malu. Nodomāju, ka laikam tā vajag, un tūlīt aizmirstu šo sīkumu. Mūs apstādina un pagriež uz labo. «Mūsu šodienas mācības ir…» majors Gurešins iesāk un tad briesmīgi skaļā balsī nokliedz: «Rokas augšā!» Tai pašā mirklī gar pļavmalu nostādītie krūmi gāžas, no turienes izlec blīva sarkano kursantu ierinda ar karabīnēm uzspraustiem durkļiem, kas vērsti pret mūsu krūtīm. Tāda pati kursantu ierinda izlec mums aiz muguras.»
Lai mazinātu iespēju pretoties, izmantojot pistoles, kas atradās labajos sānos pie jostas, ar aizbildinājumu, ka «priekšniecības acīs jāizskatās pēc iespējas labāk», tika dots rīkojums uz labās rokas nest lietusmēteli un labajā plecā uzkārt arī karšu somu. Vairāki virsnieki, kuri aresta brīdi nometnē mēģināja izrādīt pretošanos, tika uz vietas nošauti — kapteiņi M. Linnemeijers, A. Lulla un P. Ozols. Latviešu karavīrus stingrā apsardzībā nogādāja Gulbenes stacijā, no kurienes viņus aizveda uz Sibīriju — Noriļsku.
«Gulbenē mūs sagaida restots lopu ešelons. Daļai vagonu durvis vaļā, citiem ciet un klemme priekšā. Pa šķirbām manāms, ka iekšā kustas karavīru tērpi. Pēc brīža mēs pa sava vagona šķirbām varam vērot, kā pildās tukšie vagoni. Atkal un atkal tiek atdzītas jaunas apcietināto latviešu virsnieku partijas,» rakstīja R. Gabris.
14. jūnija vēlā vakarā apcietināto ešelons (kurš pēc atmiņām esot sastāvējis no 17, pēc citām ziņām — no 20 aizrestotiem arestantu vagoniem) no Gulbenes devās uz Rīgu, kur nonāca Šķirotavas stacijā. 16.—17. jūnijā, papildināts ar apcietinātajiem igauņu un lietuviešu virsniekiem, arestēto baltiešu karavīru ešelons devās tālāk uz Dau­gavpili, bet no turienes — uz Krieviju. Tālāk virsniekus etapēja uz Krievijas galējiem ziemeļiem — Noriļskas soda nometnēm.
1940. gada 14. jūnijā Litenē un Ostraviešos apcietināja un tālāk deportēja uz Sibīriju ap 514 bijušās Latvijas armijas virsniekus. No Noriļskas nāves lēģeriem 50. gadu beigās Latvijā atgriezās tikai nepilni astoņi desmiti izmocītu un slimu represēto virsnieku.
Pirmajā padomju okupācijas gadā jeb kā tautā šo laiku nosauca — Baigajā gadā — no 1940. gada jūnija līdz 1941. gada jūnija beigām tika represēti 858 bijušie Latvijas armijas virsnieki. To vidū 19 ģenerāļi, viens admirālis, 52 pulkveži, vismaz 125 pulk­veži—leitnanti, 227 kapteiņi, 186 virsleitnanti un 220 leitnanti.

Informācija no:
http://empamil.eu/empa-news/latvia/tevijas-sargs/2016/06/1941-gada-14-junijs-latviesu-virsnieku-represijas-litene

Kamēr Rīgā cīnās ap tā saukto Uzvaras pieminekli, citviet Latvijā līdzīgie sen novākti

Viesturs Sprūde
Latvijas Avīze
15. jūlijs, 2016

Kamēr Rīgā cīnās ap tā saukto Uzvaras pieminekli, citviet Latvijā līdzīgie sen novākti

Pirmais piemineklis “atbrīvotājiem” Latvijas PSR parādījās 1946. gadā Cēsīs un tika novākts jeb “nomira dabīgā nāvē” 2003. gadā. Foto no padomju laiku periodikas
Ik reizi, kad Saeimā vai sabiedrisko aktivitāšu līmenī skar jautājumu par Rīgas Pārdaugavas pieminekļa “Padomu Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” jeb vienkārši Uzvaras pieminekļa pārvietošanu vai nojaukšanu, no tās pašas Saeimas, Ārlietu ministrijas, Rīgas domes un citām oficiālajām iestādēm izskan aizrādījumi, ka to nepieļauj Latvijas–Krievijas starpvalstu līgums. Tiek norādīts arī uz nevēlamajām ārpolitiskajām un iekšpolitiskajām sekām. Tomēr šādai ar padomju armiju un ideoloģiju saistītu monumentu aizvākšanai Latvijā ir daudz precedentu. Turklāt neviens no tiem nav izraisījis Krievijas protestus. Tiesa, lielākoties ir runa par 90. gadiem…
Tie ir pavisam nesenas vēstures notikumi, taču izrādās, ka izdibināt, ar kādu argumentāciju, kad un kādos apstākļos tikušas aizvāktas piemiņas zīmes “atbrīvotājiem”, nemaz nav tik viegli. Uzreiz jāsaka, ka Latvijā nevienam nekad nav nācis prātā aizskart pieminekļus padomju karavīru brāļu kapos – par to nekad nav bijusi runa, un šo jautājumu regulē 2007. gada 18. decembrī Rīgā parakstītā Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanās par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā.

Ādažu “uzvara”

Atskaitot Rīgas Stradiņa universitātes profesora Sergeja Kruka 2011. gadā iznākušo grāmatu “Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010”, pētījumu par padomju laikā likto pieminekļu likteņiem lāgā nav bijis. Ar padomju armiju saistītie monumenti nav iekļauti valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, līdz ar to arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai (VKPAI) par tiem nav darīšanas, un patiesībā vienīgā, kam tie rūp, ir Krievijas Federācijas vēstniecība.
Profesors Kruks raksta, ka pēc 1991. gada neatkarīgajā Latvijā demontēti gandrīz 60 “Ļeņini” un vēl pulks pieminekļu latviešu komunistiem un padomju karavīriem. Kruks centies savā grāmatā dokumentēt pieminekļu novākšanu, taču tas viņam ne vienmēr izdevies, jo ziņas par monumentu “nocelšanu” ir izkliedētas un dažkārt pat nenoskaidrojamas.
Pirmais piemineklis “atbrīvotājiem” Latvijas PSR parādījās 1946. gadā Cēsīs, tomēr turpmākajos pārdesmit gados centrālajiem padomju orgāniem un pašvaldībām reti atradās nauda tamlīdzīgiem mērķiem, kas arī ir viens no iemesliem, kamdēļ 1957. gadā Latvijas kompartijas centrālkomitejas birojs nolēma, ka par karā kritušo memoriālu varētu izmantot Brāļu kapus Rīgā, un tur sāka pārbedīt Otrajā pasaules karā kritušos sarkanarmiešus. 40. gadu beigās un 50. gados steigā pavirši liktie tehniski un mākslinieciski nekvalitatīvie pieminekļi lielākoties ātri nonāca bēdīgā stāvoklī, un tos bija spiesti demontēt pat vēl padomju okupācijas gados. Tāds liktenis ķēra, piemēram, 1947. gadā likto piemiņas altāri Krustpils Brāļu kapos. Interesanti, ka iniciatīva likt pieminekļus “atbrīvotājiem” nereti nāca no vietējo pašvaldību puses (tāpat kā 90. gadu sākuma lēmumi novākt šos svešķermeņus). Acīmredzot vietējo izpildkomiteju un rajonu vadības darboņiem šķita, ka tā tie gūs ievērību pie augstāka līmeņa vadības. Kā kuriozu vai kolhoza “Ādaži” priekšsēdētāja Alberta Kaula stūrgalvības izpausmi var vērtēt gadījumu ar Uzvaras pieminekli kolhoza “Ādaži” parkā, atklātu 1984. gadā. Šis tēlnieka Vladimira Rapiķa kaparā kaltais monuments uzbrūkošas karavīra figūras veidolā tika uzsliets pat par spīti “augšu” iebildēm. Kā raksta Kruks, mākslinieku komisija figūru nokritizējusi kā neproporcionālu, primitīvu, neprofesionālu un vispār sabiedriskai vietai nepiemērotu darbu. Noraidoša bijusi arī Latvijas kompartijas centrālkomiteja, taču Ādažu kolhozs skulptūru tomēr uzslējis, kaut nelikumīgi. Uzvaras piemineklis Ādažos turpināja stāvēt līdz 1991. gada 11. septembrim, kad pagasta vadība to nolēma novākt. Nekādi šķēršļi neradās.

Jelgavas “zaļais pūķis”

Brāļu kapu komitejas (BKK) priekšsēdētājs Eižens Upmanis aizrāda, ka katra līdz šim novāktā padomju armiju slavinošā pieminekļa stāsts ir individuāls. Ap­stākļi, kādos notikusi aizvākšana, atšķiras. Pirmais piemineklis “padomju karavīriem atbrīvotājiem” Latvijas PSR tika atklāts 1946. gada 21. jūlijā Cēsīs Maija parkā. Tas bija rotāts ar bronzas sarkanarmiešu figūrām, izgatavotām pēc pirmskara Latvijā slavenā tēlnieka Kārļa Jansona meta. Oficiāli 1945. gada dokumentos bija runa par “Cēsu pilsētas atbrīvošanā kritušo varoņu kapu pieminekli”, kaut apbedīts parkā neviens, šķiet, netika. Kompleksu veidoja siena un betonā liets obelisks ar kapara cilni. 1970. gadā saistībā ar šo pieminekli parkam deva Uzvaras parka vārdu, bet 1974. gadā obelisku apšuva ar šūnakmeni. Cēsniekiem griezās acīs uzraksts: “Jūs nācāt mums brīvību un sauli nest”. Līdz atmodas pienākšanai tas, tāpat kā pats piemineklis jau bija laikazoba skarts. 1990. gada 25. septembrī Cēsu pilsētas Tautas deputātu padome nolēma, ka uzraksts ir nepatiess un nav atjaunojams, “jo padomju armija atnesa Latvijā necilvēcīgu apspiestības režīmu, kurš būtiski neatšķīrās no hitleriskā”. 90. gados no tā nozuda kā burti, tā cita atribūtika un ap 1998. gadu Maija parkā slējās vien apdrupis obelisks bez bareljefiem un uzrakstiem. Cēsu muzeja vadītāja Dace Tabūne teic, ka, sargājot no zagļiem, visas Kārļa Jansona darinātās figūras nonākušas muzeja pārziņā, kaut to glabāšanas lietderība ir apšaubāma. 2003. gadā beidzot nojauca arī pašu obelisku. “Tas piemineklis nomira dabīgā nāvē,” saka muzeja vadītāja.
Liepājā Jāņa Čakstes (agrāk Alejas, padomju laikā – Komjaunatnes) laukumā līdz 1995. gadam slējās kareivīgu ciļņu ieskauts metālisks Padomju Savienības varoņa Imanta Sudmaļa stāvs. Tēlnieku G. Grund­berga un V. Alberga, arhitektu O. Ostenberga un I. Strautmaņa veidoto pieminekli atklāja 1978. gada 23. novembrī. Runā, ka liepājnieki neoficiāli šo vietu saukuši par “bandītu laukumu”. Sudmaļa figūras masīvs svēra septiņas tonnas. Par tā aizvākšanu vairākus gadus pēc neatkarības atgūšanas cīnījās vietējā LNNK nodaļa, jo Sudmaļa paēnu saviem pasākumiem labprāt izmantoja Liepājas interfrontisti. Demontāža notika tieši 1995. gada 21. jūlijā, ko daudzi uzskatīja par simbolisku, jo visu padomju okupācijas laiku šo datumu svinēja kā 1940. gada Padomju Latvijas dibināšanas dienu. Tagad piemineklis stāv Liepājas muzeja pagalmā starp citiem lielizmēra ūnikumiem. Kopš pagājušā gada figūrai pielikta informatīvā plāksne. Liepājas nacionālboļševika Jevgeņija Osipova sieva Jeļena Osipova 2013. gada pašvaldību vēlēšanās Sudmali izmantoja priekšvēlēšanu cīņā, solot to atkal nolikt vietā, ja liepājnieki balsošot par viņu. Līdzīgi par vajadzību atjaunot Jelgavā 1997. gadā no Stacijas parka aizvākto pieminekli “Jelgavas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” palaikam lūko atgādināt Jelgavas promaskaviskie aktīvisti. No šī pieminekļa pāri palikusi tikai tā vietā 2004. gadā pie paaugstinājuma uzstādītā piemiņas plāksne. 1984. gadā atklātais tēlnieces Rasas Kalniņas-Grīnbergas monuments Jelgavas “atbrīvotājiem” attēloja it kā trīs karavīru galvas, kas iznirst no liesmām. Tēlu atlēja ar tēraudu stiegrotā ģipsī un apšuva vara plāksnēm. Tomēr strādnieki celtniecības procesā neievēroja tehnoloģijas – ģipsis ar laiku uzsūca mitrumu, stiegrojums sarūsēja un “zaļais pūķis”, kā to vara skārda sūbējuma dēļ mēdza dēvēt jelgavnieki, sāka deformēties. 1997. gada vasarā pašvaldībai radās bažas, ka piemineklis līdz rudenim var arī neizturēt un uzkrist garāmgājējiem. Bija aprēķināts, ka remonts izmaksātu 80 tūkstošus latu. Pašvaldībai tādas naudas nebija, demontēt iznāca lētāk. Pret to neiebilda ne tēlniece, ne Krievijas vēstniecība, uzskatot lēmumu par “Latvijas iekšējo lietu”. Pieminekli demontēja 1997. gada 22. augustā. Nav dzirdēts, ka arī citos līdzīgos 90. gadu piemēros Krievijas vēstniecība būtu protestējusi. Acīmredzot politiski tas tobrīd tai nešķita aktuāli.

Limbažos viss izdodas

90. gadu sākumā visā Latvijā daudzus pieminekļus un brāļu kapus skāra krāsaino metālu zagļu plosīšanās. Tajā laikā pazuda vara kaluma cilnis no Rēzeknes Brāļu kapiem un piemineklis karā kritušajiem VEF darbiniekiem. Vairāki pieminekļi vispār pameta Latviju. Tā divkārtējam PSRS varonim lidotājam N. Stepanjanam domāto 1996. gadā pārveda no Liepājas uz Kaļiņingradu. Savukārt zemūdeņu “Л-3” un “Щ-307” komandtiltiņi, kas kā pieminekļi bija uzstādīti Liepājas Karostā, 1995. gadā aizceļoja uz Maskavas Poklonnajas kalna Uzvaras parka memoriālu. Tikmēr Alūksnē kopš 1974. gada stāvējušo granīta cilni “atbrīvotājiem” pārvietoja uz bijušo padomju raķešu bāzi Zeltiņos un novietoja līdzās Ļeņina galvai. Interesants precedents ir 1975. gadā liktais tēlnieces Artas Dumpes piemineklis “Tukuma atbrīvotājiem”. Tā trīsfigūru kompozīcija ļāva vienkārši mainīt objekta traktējumu. Tagad sieviete starp diviem pretim stāvošiem vīriešiem tiek skaidrota kā māte, kas cenšas saturēt kopā divus dažādās pusēs karojošos dēlus.
Tuvākajā laikā no zemes virsas pazudīs viss, kas palicis pāri no 1975. gada 7. maijā Limbažos uzstādītā pieminekļa 1941. gada 3. – 4. jūlija kaujās pret nacionālajiem partizāniem un no 24. teritoriālā strēlnieku korpusa dezertējušajiem latviešu karavīriem kritušajiem 26 padomju jūrniekiem. Vietējā “Daugavas vanagu” nodaļa ar Limbažu novada domes atbalstu izsludinājusi ziedojumu vākšanu, lai skvērā pie Limbažu sākumskolas “dzelzsbetona kuģa” vietā līdz 2018. gadam tiktu uzsliets 16 – 18 m augsts Latvijas karoga masts un varbūt arī piemiņas zīme Limbažu vidusskolas dibinātājam, mācītājam, vēsturniekam un dzejniekam Ludim Bērziņam. Aptuvenās pieminekļa nojaukšanas un teritorijas labiekārtošanas izmaksas tiek lēstas uz 48 000 eiro. Savulaik pēc vietējo padomju aktīvistu ierosmes noorganizētā būve limbažniekiem nekad nav šķitusi ne skaista, ne godājama. Sākotnēji piemineklim bijušas ķēdes un enkurs, bet tās jau sen kāds nodevis metāllūžņos. Bez pēdām pazudusi arī plāksne ar tekstu, kas reiz tur bijusi. Objekts šobrīd ir bezsaimnieka manta; tā nav nevienā bilancē, un uz to neattiecas Latvijas–Krievijas līgums par kritušo piemiņas vietām. Par “veidojuma” izcelsmi un likteni daudz rakstījusi Limbažu novada avīze “Auseklis”. Laikraksta redaktore Regīna Tamane teic, ka pat padomju gados nekādi pasākumi tur lāgā nav notikuši: “Šis piemineklis nevienam nepieder, nevienu neinteresē un ne pēc kā neizskatās.” Likt šķēršļus demontāžai neviens nav mēģinājis. “Acīmredzot tāpēc, ka esam ļoti latviska un nacionālpatriotiska pilsēta,” aizrāda Tamanes kundze.

Kas ir “memoriāls”?

Kopš neatkarības atgūšanas Rīgas Pieminekļu padome vismaz divas reizes skatījusi jautājumu par Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā nojaukšanu vai tēlu pārvietošanu. Bijusi arī ideja to “demilitarizēt”, no ansambļa aizvācot karavīru figūras un atstājot tikai mātes tēlu. Visas reizes tomēr nolemts pieminekli atstāt mierā. Sava loma tajā bijusi arī monumenta milzīgajiem izmēriem.
Jaunākajās debatēs par Rīgas Uzvaras parka attīrīšanu no padomju karavīrus slavinošajām skulptūrām un citas atribūtikas, pārvietojot to uz kādiem padomju karavīru brāļu kapiem, Ārlietu ministrija (ĀM) uzsvērusi, ka tā rīkoties nevar, jo Latvijai Pārdaugavas objekta gadījumā rokas saista 1994. gada 30. aprīlī Maskavā parakstītā Latvijas–Krievijas vienošanās par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, kas stājās spēkā 1995. gada 27. februārī. Vienošanās 13. pants: “Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī neliek šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanai un apbedīšanas rituālu veikšanai.” Panta otrā daļa skaidro, ka Krievija attiecīgi “nodrošina memoriālo būvju un latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kuri gājuši bojā karu un represiju rezultātā Krievijas Federācijas teritorijā, apbedījuma vietu sakopšanu”. Savukārt 15. pantā teikts, ka “puses apņemas atturēties no nesaskaņotas vienpusējas rīcības jautājumos, kurus regulē šī vienošanās”. ĀM uz šiem pantiem oficiāli atsaukusies ne vienu reizi vien. Neoficiālās sarunās gan dzirdēts, ka viss atkarīgs no starpvalstu vienošanās traktējuma. Proti, dokuments runā par “memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietām”, taču nedefinē, kas ir “memoriāla būve”. Teorētiski tā var nosaukt kaut postamentu, kas palicis pāri pēc tanka aizvākšanas.
Otra lieta, uz ko jau pirms pāris gadiem aizrādīja Upmaņa kungs – ir diezgan droši, ka Krievija sāktu likt šķēršļus vai pat bloķētu karos un deportācijās Krievijā bojāgājušo latviešu kapu apzināšanu un piemiņas saglabāšanas pasākumus, ja uzskatītu, ka Latvija pārkāpj 1994. gada vienošanos. Faktiski “Monumenta padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no fašistiskajiem iebrucējiem” aizvākšana ir nokavēta. “90. gadu beigās vietējie etniskie krievi sāka izmantot monumentu masu manifestācijām. Krievijas prezidents Vladimirs Putins ierosināja nacionālās identitātes nostiprināšanu ar Uzvaras dienas simboliku: Eiropas atbrīvošana no fašisma kļuva par Krievijas lepnuma centrālo elementu. Kremļa veiktā krievu identitātes pārinterpretēšana piešķīra jaunu saturu Rīgas monumentam. Tas sācis kalpot par ērtu vietu manifestāciju rīkošanai, jo spēj izteikt politiskās prasības,” raksta komunikācijas zinātņu doktors Kruks. Arī citi jomas speciālisti anonīmi atzīst: to, ko vēl varēja izdarīt 90. gados, pirms 1998. gada “krievu pensionāru dumpja” notikumiem, šobrīd šajos politiskajos apstākļos vairs nevar.

FAKTI

Daži Latvijā novākto padomju armijai veltīto memoriālo būvju piemēri
1990. gadā ģenerāļa Nikolaja Dedajeva granīta bisti Liepājā pārcēla uz Centrālajiem kapiem.
1990. gada 16. martā aizvāca lielgabalu – pieminekli 51. gvardes divīzijai Valkā, uzstādītu 1967. gadā.
1990. gada 19. septembrī aizvāca tanku “T-34”, kurš atradās 1940. gadā atklātā Kārļa Zemdegas pieminekļa Dobeles atbrīvotājiem vietā.
1990. gada oktobrī aizveda lidmašīnu “MIG – 21” Jēkabpilī.
1991. gadā noņēma bronzas ciļņus Padomju Savienības varoņiem V. Uzu, N. Lugovcevam, J. Šutjko Alūksnē.
1991. gada septembrī ar Ādažu pagasta tautas deputātu padomes lēmumu demontēja Uzvaras pieminekli kolhoza “Ādaži” parkā.
1991. gada 18. oktobrī novāca tanku – pieminekli “Lielā Tēvijas kara varonīgajiem karavīriem tankistiem” Ērgļos. Tanks 2005. gadā nonāca Morē.
1992. gada rudenī ar Daugavpils pilsētas valdes 3. septembra lēmumu kā padomju varas laika “uzskatāmo aģitāciju” aizvāca “T-34” Mežciemā.
1993. gada februārī ar Jēkabpils pilsētas lēmumu no Krustpils parka uz citu vietu pārvietoja lielgabalu un pieminekli ar portretciļņiem. Memoriālu saglabāja.
1997. gada 21. augustā tehniski katastrofālā stāvoklī nonākušo pieminekli “Jelgavas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” Stacijas parkā demontēja, vietā atstāja piemiņas zīmi.
Precīzs novākšanas laiks nav zināms:
1986. gadā par godu padomju tanku brigādei, kas pirmā izlauzās pie Rīgas jūras līča Klapkalnciemā, liktajam tankam “IS” (tagad Kurzemes cietokšņa muzejā Zantē).
1967. gadā liktajam zenītlielgabalam Slokā pie dzelzceļa – piemineklim 84. atsevišķā artilērijas diviziona matrožiem.
1968. gadā uzstādītajai Padomju Savienības varoņa Aleksandra Matrosova granīta bistei Rēzeknes rajona Ozolainē.

Tikmēr ārzemēs…

2007. gada aprīlī Igaunijas varasiestādes Tallinā pārvietoja pieminekli padomju karavīriem, tā saukto “Aļošu”. Igaunija un Krievija nav parakstījušas līgumu, kas attiektos uz apbedījumiem un pieminekļiem. “Aļošas” pārcelšana izraisīja vardarbīgus krievvalodīgo nemierus.
2008. gadā nacionāli noskaņotais aktīvists Jiri Līms uz sava rēķina patvarīgi Tallinā ar ceļamkrānu novāca pieminekļus Tallinas Kara skolas padomju virsniekiem un igauņu komunistam Hansam Pēgelmanim.
Polija šogad jūnija beigās paziņoja, ka vairāk nekā 200 “padomju atbrīvotāju” pieminekļus pārcels uz īpašu brīvdabas muzeju. Krievija to uzskata par Latvijas gadījumam līdzīgu 1994. gada līguma pārkāpumu, taču Varšava norāda, ka runa ir par “pateicības pieminekļiem”, nevis memoriāliem.

Talka Tartu

2016. gada maijā Puijestes kapsētā Tartu norisinājās talka, kurā sakopa 1. Pasaules kara laikā mirušajiem un kapos apbedītajiem latviešu strēlniekiem un bēgļiem veltīto pieminekli, kas veidots 1930. gadā Rīgā, Brāļu kapu komitejas darbnīcā, pēc arhitekta A. Birzenieka meta.
Talkā piedalījās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas un 2. ģimnāzijas skolēni, skolotāji un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Mārtiņš Mitenbergs. Transports no Rīgas uz Tartu tika nodrošināts ar Brāļu kapu komitejas atbalstu.
Lai arī talka šajā kapsētā norisinājās jau trešo reizi, tās dalībnieki uzsver, ka sakopšanas darbi jāturpina un jaunieši labprāt tajos piedalītos, lai Latvijas simtgadē arī kaimiņvalstīs esošie latviešu karavīru kapi un piemiņas vietas tiktu turētas pienācīgā cieņā.

Videokonference par 1. un 2. pasaules kara karavīru kapu Latvijā rekonstrukcijas darbu saskaņošanu, kontroli un pieņemšanas procesu

http://www.lps.lv/lv/seminari-un-video/videoarhivs/3068-videokonference-par-1-un-2-pasaules-kara-karaviru-kapu-latvija-rekonstrukcijas-darbu-organizaciju

Tagad mums karš ir beidzies. Trīs leģionāru piederīgo stāsti.

Raksts Latvijas Avīzē
(avots – 6. maijs, 2016, Ilze Vītola, LA.lv)

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece: Ikviens kritušais latviešu karavīrs ir daļa no Latvijas

“Mēs skaidri un gaiši pasakām pasaulei, ka godināsim ikvienu kritušo latviešu karavīru, lai kurā frontes pusē tas arī būtu karojis. Jo viņš ir daļa mūsu tautas. Daļa no Latvijas. Un mēs savus karavīrus vērtējam ļoti augstu,” uzsvēra Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece

(avots – Saeimas Preses dienests)

Video

Atskats uz 2016. gada 8. maijā Lestenes Brāļu kapos notikušo 236 Latviešu leģionāru kapu iesvētīšanas ceremoniju

Zīmīgajā Otrā pasaules kara nobeiguma dienā 2016. gada 8. maijā Lestenes Brāļu kapos notika unikāla latviešu leģionāru pārapbedīšanas ceremonija – pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara beigām no Krievijas Dzimtenē tika pārapbedītas 236 Latviešu leģiona karavīru mirstīgās atliekas.
Pasākums pulcēja vairākus tūkstošus cilvēku, to skaitā vairākus simtus uz dzimteni pārvesto leģionāru tuvinieku – māsas, brāļus, bērnus, mazbērnus, arī leģionāra Jāņa Šļūkas atraitni Zentu Šļūku, kura gandrīz pēc 70 gadu ilgas neziņas dzimtenē sagaidījusi savu vīru. Ciešā sadarbībā ar Latvijas pašvaldībām Brāļu kapu komitejai izdevās kopumā atrast tuviniekus 80 no 236 leģionāriem.
Dzimtenē pārvesto Latviešu leģiona karavīru piemiņas ceremonija sākās ar ekumēnisko svētbrīdi Lestenes baznīcā, kur aizlūgumu noturēja Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Liepājas diecēzes bīskaps Pāvils Brūvers, Romas katoļu Baznīcas Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Liepājas apriņķa prāvests virspriesteris Vadims Demčenko, Rīgas Augšāmcelšanās draudzes mācītājs Guntis Kalme, Lestenes draudzes mācītājs Jānis Saulīte, Romas katoļu Tukuma draudzes prāvests Ingmārs Zvirgzdiņš.
Pēc aizlūguma baznīcā pasākuma oficiālie viesi, garīdznieki un pārapbedīto karavīru tuvinieki nolika vainagus un ziedus pie Lestenes brāļu kapu pieminekļa. Klātesošos uzrunāja Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, 2013. gada aizsardzības ministrs – Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, Tukuma novada Domes priekšsēdētājs Ēriks Lukmans, Brāļu kapu komitejas valdes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs Arnis Āboltiņš, Daugavas Vanagu Centrālās Valdes priekšsēdis Andrejs Modris Mežmalis un Latvijas Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Edgars Skreija.
Par ceremonijas kulminācijas brīdi kļuva visu pārvesto leģionāru vārdu nolasīšana, vienlaicīgi garīdzniekiem svētot katru karavīra kapu. Izrādot militāru godu dzimtenē guldītajiem 19. divīzijas leģionāriem, svinīgo kapu iesvētīšanas ceremoniju noslēdza Latvijas Republikas himna un 3 salūta zalves.
Brāļu kapu komiteja izsaka īpašu pateicību dažādu konfesiju garīdzniekiem par ceremonijas garīgo aprūpi un dziļi izjustajiem aizlūgumiem, pateicas par sadarbību Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijai, īpaši Militāri publisko attiecību un Politikas nodaļai, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai, īpaši Divpusējo attiecību departamentam, Latvijas Republikas pašvaldībām par ieguldīto darbu tuvinieku meklēšanā. Pateicība Daugavas Vanagu Centrālās Valdes priekšsēdim Andrejam Modrim Mežmalim un visiem Daugavas Vanagu biedriem, Latvijas Nacionālo karavīru biedrībai, Latvijas Valsts Vēstures arhīvam, Tukuma novada domei, Irlavas – Lestenes pagastu pārvaldei, īpaši pārvaldes vadītājam Vilnim Janševskim, Lestenes Brāļu kapu pārzinei Gitai Bulahai un Lestenes Brāļu kapu kopējiem. Īpaša pateicība par ziedojumu ziedu salonam “Ainas ziedi”.
Par pasākuma māksliniecisko noformēšanu un vadīšanu sakām paldies režisoram un pasākuma vadītājam Uģim Brikmanim, tāpat korim “Vanema”, īpaši diriģentam Tālivaldim Gulbim, korim “Tēvija” un diriģentam Jānim Sējānam. Paldies, sakām arī Zemessardzes 51. kājnieku bataljonam, Tukuma pašvaldības policijai, Neatliekamās medicīniskā palīdzības dienestam, SIA “Video Centrs” par tehnisko nodrošinājumu, kā arī Latvijas Televīzijai, Latvijas Avīzes komandai, māksliniecei Signei Cinītei, par līdzdalību- 417. Liepājas un 315. Krustpils jaunsargu vienībai.
Brāļu kapu komiteja īpaši vēlas pateikties visiem karavīru piederīgajiem un tuviniekiem par atsaucību karavīru vārdu precizēšanā, sapratni un piedalīšanos latviešu karavīru piemiņas pasākumā.

Dzimtenē pārvesto 236 Latviešu leģiona karavīru kapu un kapu plākšņu svinīgā iesvētīšanas ceremonija Lestenes Brāļu kapos

14:00 – 14:40 Ekumēniskais dievkalpojums (aizlūgums) Lestenes baznīcā

*14:50 – 15:20 Svinīgā vainagu nolikšana un uzrunas Lestenes Brāļu kapos pie centrālā pieminekļa

– Gājiens no baznīcas uz Lestenes Brāļu kapu centrālo pieminekli un vainagu nolikšana (valsts augstākās amatpersonas, organizācijas, tuvinieki u.c.);
– Latvijas valsts augstāko amatpersonu uzrunas;
– Sabiedrisko organizāciju uzrunas

*15:30 – 16:30 Karavīru kapu un kapu plākšņu iesvētīšana, ziedu nolikšana

* Norises laiks tiks precizēts līdz 4. maijam

2016. gada 8. maijs
Tukuma novads, Lestenes pagasts, Lestene

Informācija:
www.bkkomiteja.lv
bkkomiteja@apollo.lv
birojs@bkkomiteja.lv
t.67611640

Page 4 of 7

Powered by WordPress & Theme by Anders Norén