Kad dienas top īsas, bet vakari – gari,
Tad stiprāk sāk smaržot egļu zari.
Tad iemirdzas zvaigznes, lai kliedētu skumjas,
Bet čiekuros šūpojas domas dumjas:
Par varu, par naudu, par vietu un preci,
Par zudušo laiku un raudošo sveci…
To pamana rietošās saulītes stars,
Un uzsit uz pleca: “Nāks pavasaris!”

/Valdis Keris/