PSRS Sarkanajai armijai tuvojoties Latvijas austrumu robežām, 1944. gada vasarā sākās plaša Latvijas iedzīvotāju bēgļu kustība uz rietumiem. Cilvēki bēga no boļševiku terora un iespējamām represijām, bez tam, bēgļu kustību noteica frontes un karadarbības tuvošanās. Daudzus Latvijas iedzīvotājus piespiedu kārtā evakuēja nacistu okupācijas varas iestādes. Bēgļu skaitu Vācijā papildināja nacistu okupācijas laikā uz turieni nosūtītie strādnieki, cietumos un koncentrācijas nometnēs ieslodzītie, kā arī uz Vāciju pārvestie latviešu karavīri.
1945. gada vasarā, karam beidzoties, Rietumvācijā, t. i., amerikāņu, britu un franču okupācijas zonās, atradās 107 000 bēgļu no Latvijas (25 400 no tiem šai laikā bija rietumu sabiedroto karagūstekņu nometnēs), no kuriem 52% dzīvoja ASV zonā, kurā bija iekļauta arī Bavārija.
1945. gada vasarā Rietumvācijā esošie latvieši bija izvietoti pa vairāk nekā 300 UNRRA (United Nation Relief and Rehabilitation Administration) uzturētajām bēgļu nometnēm.
Lielākās bēgļu nometnes/centri starp 1945. un 1951. gadu Vācijā bija: ar 2500 – 5500 iemītniekiem – Eslingenā, Vircburgā, Nirnbergā un Lībekā; bet ar 1000 – 2500 iemītniekiem – vairāk nekā 20 pilsētās, arī Rēgensburgā.
Tūlīt pēc Vācijas kapitulācijas sākās miljoniem nacistu deportēto ārzemju strādnieku un karagūstekņu repatriācija, ko izdarīja sabiedroto militārās iestādes sadarbībā ar UNRRA. Sabiedroto ekspedīcijas karaspēka Rietumeiropā virspavēlniecība 1945. gada oktobrī noteica, ka Baltijas valstu pilsoņi
nav spaidu kārtā repatriējami
uz PSRS, taču padomju sakaru virsniekiem tika atļauts apmeklēt bēgļu nometnes, lai pierunātu bēgļus atgriezties dzimtenē. Šīs pūles tomēr nedeva cerētos rezultātus*.
Stāsta Vācu kara kapu kopšanas Tautas apvienības Bavārijas nodaļas pārstāvis Dr. Teofils Šindlers (Dr.Theofil Schindler):
Laikā no 1946. gada līdz 1949. gadam Rēgensburgas (Regensburg) Evanģēlisko Centrālkapu pilsētas sektorā atsevišķos kapos tika apbedīti 11 Latvijas pilsoņi, no kuriem daži bija izdarījuši pašnāvību, nevēloties atgriezties boļševiku okupētajā Latvijā. Kad pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā tika ierīkota jauna pilsētas kapsēta, latviešu kapi pamazām tika aizmirsti. Laimīgas sagadīšanās dēļ Rēgensburgā apbedītie latvieši netika pārapbedīti Noimarktā (Neumarkt), kad pēckara laikā tur tika pārapbedīti 5045 Pirmajā un Otrajā pasaules karā kritušie no Austrumeiropas. Kapu stāvoklis arvien pasliktinājās un bija nepieciešams tos restaurēt.
Citāts no avīzes „Süddeutsche Zeitung Bayern:”
Rēgensburgas pilsēta pēc tās kādreizējā virsbirģermeistera Hansa Šaidingera (Hans Schaidinger) ierosinājuma nolēma finansēt šo kapu labiekārtošanu. Uz piemiņas akmens ir rakstīts: „Šeit tālumā no dzimtenes atdusas vienpadsmit latvieši, kara upuri, 1939. līdz 1945”. Katra apbedītā vārds ir ierakstīts atsevišķi.
2015. gada 12. maijā notika restaurēto latviešu kapu svinīga atklāšana. Tajā piedalījās gan kādreizējais, gan tagadējais Rēgensburgas virsbirģermeisters, Vācu kara kapu kopšanas Tautas apvienības Bavārijas nodaļas pārstāvji, kā arī daudzas citas sabiedrībā ievērojamas personas.
Svinīgajā pasākumā piedalījās arī Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis no Latvijas. Savā uzrunā viņš pateicās Rēgensburgas pilsētai par šīs piemiņas vietas labiekārtošanu. Noliekot vainagu ar uzrakstu „Latvijas dēliem un meitām svešumā,” viņš teica: „Ir svarīgi, lai šajā vietā mūsu tautiešu vārdi tiktu izrunāti skaļi viņu dzimtajā valodā” un nosauca katra šeit apbedītā vārdu:

JAKOBSONS GEDERTS
VELPS JANIS
SMILTENS JANIS
BĒRZINA HELĒNA
BĒRZIŅŠ BERNHARDS
LĪKUMS LAIMONIS
DZĒRVE FRICIS EDVARDS
PEĶIS ARTURS
GRŪBE ALFREDS
MISINŠ JĀNIS
BŪCHMANIS MATHILDE

*http://www.archiv.org.lv/baltijas_dp_vacija/?id=13&lang=lv
Informācija no bēgļiem veltītās virtuālās izstādes “Baltijas valstu bēgļu nometnes Vācijā. 1944–1951” © Latvijas Nacionālais arhīvs, 2014.